Hārdijs Lediņš, Juris Boiko, NSRD
Labrīt, putra, kur tu biji? Vai pa nakti neizliji? Vai tu atceries, ka biji? Varbūt tas tev tikai šķiet? Varbūt vajadzēja izdzert visu to, kas nepāriet? Vajadzēja izdzert alu, Pilsētu un Zaķusalu, Trolejbusa vadītāju, Pēterim kaut vienu kāju, Visas meitenes uz ielas, Sievu, ja vien tās nav mielas, Vajadzēja dzert līdz galam, kamēr pati pāri malām. Labrīt, putra, kur tu biji? Vai pa nakti neizliji? Vai tu atceries, ka biji? Varbūt tas tev tikai šķiet? Varbūt tā ir ilūzija, visu mūžu nepāriet. Visu mūžu vāries, vāries, Cerībā, ka kādreiz pāries, Pāries pāri katla malai, pāri slieksnim, ielas galam, Pāri upei, pāri jūrai, Pāri pasaulītei, kurai Savas saules nemaz nav, savas saules nemaz nav. Tagad iedomājies dumu Kaut ko visu atlikumu! Nes sev līdzi to, kas bijis! Nevaicā par to, kas būs! Iedomājies biezu sienu un pie sienas -- abus mūs. Labrīt, putra, kur tu biji? Nāc pie manas mutes klāt! Kad es tevi izēdīšu, Tad varēšu padziedāt!