Kuģis Neibāde

Woody Guthrie

Vai tev atmiņā vēl mazais kuģis Neibāde,
Kas no Rīgas uz Saulkrastiem reiz bij satiksmē?
Būvēts gadsimtu Rīgā un ūdenī laists,
Tas spītēja vējiem, tas bija jauns un skaists!

Piedz.
Vai tu atceries vēl,
Vai tu atceries vēl kuģi Neibāde,
Baltijas viļņus kas šķeļ ?

Brauca lielkungi, baroni, rēderi ar,
Brauca zemnieki, kalpi un rokpeļņu bari,
Lai vai kā kuro reizi, das vedams nu bij’,
Reiz siļķes, reiz milti, reiz kokvilnas dzijas.

Ilgus gadus tas dienēja - lietus vai sniegs,
Bija apkalpes lepnums un kapteiņa prieks.
Cauri vētrām to vadīja zvaigznes, kas mirdz,
Bija mājvieta tiem, kam pēc jūras alkst sirds.

Kādā rudeņa naktī bij septembris spriegs,
Kuģī Neibādē lādēts bij Zviedrijas spirts.
Lūkas aizmirstas, atstātas vaļā tās bij’,
Viļņi augsti un ūdens drīz iekšā tur lij’.

Spēji sasvērās kuģis un sāka tas grimt,
Visur kliedzieni, panika nestāja rimt.
Nedaudz mirkļu un ūdeņu dziļu tas ņemts,
Tikai retam šai naktī bij izglābties lemts.

Ļaudis gaidīja ostā, kad kuģis reiz brauks.
Velti raudzījās tālē gan radinieks, gan draugs,
Tikai pelēkie viļņi un vējš brāzieniem
Likās stāstām par Neibādes likteni tiem.