Haralds Sīmanis
Kad spēlējos Saules pusē Ēnā rēni sēž nāve Mana Krustmāte Baltā Kad pārliecies lūkojos akā Viņa tur mani pie pleca Mana Krustmāte Baltā Krēslas stundā nāk Ar katru dziestošo dienu Arvien tuvāk un ciešāk Skar mani elpa tīra Tāli plīstoša plaisa Pāri slīkšņām un atmatām Mēs ejam pa vienu taku Un vienmēr skatiena attālumā Redzu tās rūpjpilno darbu Bet ikreiz kad vakara brīze Mani zemzemē dzīs Atnāks Krustmāte Baltā Un pūkā lakatā aiznesīs Uz citu rītu Uz aizēnu Aiz manis putni vilks svītru Manai Krustmātei dāvanu- Dzejolī neuzrakstītu.