Grafomans
Ir brīži kad apstāties gribās man Un izslēgt it visu kas apkārt man skan, Kāds nezināms spēks mani zemē gāž, Es jūtu, kā krītu un kļūstu vājš. Mani izlaidiet, acis atsieniet, Ar to ka es esmu, man vien nepietiek, Durvis atvēriet, ceļa nestāviet, Līdz ar vējiem kopā mani palaidiet. Mani brīži, kas atkārto pagātnē pieļautos sūdus, Kas atkārto pieļautās cerības un brūces Saprotu ka nēesmu derīgs un lūzt. Saprotu ka neder vairs melīgās rūpes Es nemīžu, es nemīlu tās debīlās brūces Kas dzeļ bļaģ, kas nelīdz un nekrīt lai lūgtu. Nebijis kas nedrīkst un septītā kļūda Nedirst ka neplīst un negribās būt. Skatieni kas maniem brāļiem acīs Gadiem kas krājies kāddien sacīs. Mājienu kas pārciest ar vārdiem prasīs Es skrienu ar tādiem kas mācēs atzīt. Neskriešu pakaļ, ja tālu projām, Ja aizgājis pa visam un gājis bojā. Neraudi, nemocies dzīve ir viena. Dzīvo to brīvi ar prieku. Mani izlaidiet, acis atsieniet, Ar to ka es esmu, man vien nepietiek, Durvis atvēriet, ceļa nestāviet, Līdz ar vējiem kopā mani palaidiet. Salauzti sapņi, negulētas naktis gluvī Katru skaidro brīdi, jā es dzeru un kurīju Jā es esmu lietojis, bet tā ir pagātne. Es būšu labāks, kļūšu labāks, man kļūs labāk. Ar to ka es esmu man nepietiek. Esmu brīvs kā putns, mani nepiesiet, Padzīvo manā vietā un pasaki kā liekās. ? Pastaigā vienkarši un pasaki ka riebjās. Katram ir vieta zem saules. Citam saules, citam nav ne balss ne naudas, Citam bērns aug un raud, citam ideāla dzīve. Viss ir jauki, dzīve smird, Bet aizturi elpu uz laiku, jo Tu man riebies. Tu velti smaidi, jā ko, Tu velti smaidi. 2x. Mani izlaidiet, acis atsieniet, Ar to ka es esmu, man vien nepietiek, Durvis atvēriet, ceļa nestāviet, Līdz ar vējiem kopā mani palaidiet.