Vai tu jau aizej, gaišā ceļabiedre? 
Mēs ilgi kopā gājām, tu un es, 
Mēs dzērām blāzmas, jaunībai kas pieder 
Un augļus garšojām no debess ābeles. 
Tu nepastāvīgā, vai teiksi atvadoties, 
Ka mūsu sapņi, neaptumšotos prieks 
Uz īsu laiku bij no tevis doti 
Un atpakaļ man pieprasīti tiek. 
Tad ņem šo brīnišķigo viencienīti, 
Bet pirms mūs aizsauc ceļš un katrai savs, 
Vēl maniem plakstiem pieskaries uz brīdi, 
lai man, sirdī paliek attēls tavs.