Jau trešo gadu desmitu
Laika dzirnas maļ,
Māte savus dēlus vēl
Gaida atpakaļ.

Bet velti gaida vecāko
To aiz Jeņisejas,
Gads un aukstums viņu tur
Sen jau nobendēja.

Vidējais dēls mīlēja
Savu zemi tā,
Nevarēja aiziet prom
No dzimtā pagasta.

Vēl pēc gada gadus trīs
Vajāts viņš, bet dzīvs,
Un, kad viņu ielenca,
Viņš nepadevās dzīvs.

Par jaunāko tik zināms vien,
Ka viņš Austrālijā,
Kaut kur dziļi tuksnesī
Tagad zeltu sijā.

Kaut svelme neizturama
Tā kā velna rijā,
Bet mūsējos tas nebaida
Tie tik zeltu sijā.

Dažs krīt kā briedis Kurzemē
Cits saļimst Sibīrijā,
Bet mums kaut kā ir laimējies -
Mēs varam zeltu sijāt.