"Ir galīgs vakars," meitene dzied klusi,
laiks iekšas griež uz nez` jau kuro pusi,
tā uzpīpē, jo štrunts par dziļo kāsu,
ir viņas dzīve zaudējusi krāsu.

Ar rāmu viltu pulkstenis dzen laiku,
zied akvārijs pilns nosprāgušu haiku.
Visapkārt bezgalīgi smēķu dūmi,
sev aci izņem meitene kā plūmi.

Ar atlikušo izņemtajā raugās
kā nekad nesatiktā dzīves draugā.
"Ir galīgs vakars," abas pamirkšķina
un nedzied vairs, jo pilna rīkle svina.



M...mmm...



[P]=

[Laiks
piecelties un spārnus savicināt.
Jā, pēdējais, jo rīt ... - kas to var zināt?...
Aiz loga upe, akmeņi peld tajā
šaj` novakara stundā septītajā.]x2


Kāds puisis streipuļo pa trotuāri,
tam neredzamas dzeloņdrātis pāri
un plecos spārni slapji, salauzīti,
bet meitene to pasauc kā par spīti.

Viņs acīm meklē, kas to pūlas biedēt,
sauc meitene: "Kāp augšā spārnus dziedēt!"
"Ir galīgs vakars," puisis atbild vārgi,
bet viņai kritušie vēl vienīgie ir dārgi.

Tā viņu apkops, nomazgās un glāstīs,
vēl pasaku par nākamību stāstīs,
tad abi uzpīpēs un bezgalīgi klusēs,
jo beidzies viss, kaut dzīve tikai pusē.

nā... nā, nā, nā...

[P]

{
Ak iztēle, kas māņus uzbur klusi;
stāv meitene, nevienu nesaukusi.
"Ir galīgs vakars," tāpat dungo viņa;
es padodos, un nomirst sirdsapziņa.
}x2

[P]