Dzeltenā lampa, kam stāvi uz stūra
Dienu un nakti kā mūžīgā vakts
Nomalē baigā, kur dzīve tik sūra,
Apspīdot sejas dziļdrūmas kā nakts?

Aizsedzi gaismu sev, izdziesti lēnām, 
Izdziesti dziļi kā mirušā skats.
Ak, lai tās sejas, kas pārklātas ēnām,
Neredz un nejūt, cik baigs viņu skats.

Tu viņu sāpēm un ciešanām lielām
Esi tik atspīdums paviršs un lieks.
Sen tava vieta uz greznajām ielām,
Ielām, kur valda tik tukšums un prieks.

Lai viņi izbēgtu visi, visi tās baismas,
Dienu un nakti, kas pretim tiem ņirdz,
Vajag tiem savādas, brīnišķas gaismas,
Gaismas, kas izplūst kā mīla no sirds.