Šalc koki vēju sarunā,
Peld saule straumē zvīļā.
Ar tevi nāku parunāt,
Tu mana Gauja mīļā!

Pār tevi dienā svelmainā
Kā zelta spāre laistās.
Tu mana mūžam dzelmainā,
Tu mana mūžam skaistā.

Tevī – upe tu rāmā un straujā,
Tevī – dzimteni pasmeļu saujā.
Tevī grimstu kā atvaru skaujās,
Lai esmu cik tālu, es tevi jūtu, Gauja!

Tu esi viena, kurai tā
Es liecos pāri dzīlēm,
Un sirds, kā Rozei Turaidā,
Tik ļoti spētu mīlēt.