Līst lietus un Parīzes ielās
Mans sapņu ormanis zvana,
Es zinu, ka pilsētā šajā  (x2)
Ir meitene Fatamorgāna

Es vedu tai nozagtas rozes,
Aiz stūra glūn greizsirdīgs Pāns,
Un manī tad pēkšņi sāk smieties  (x2)
Jeseņina huligāns.

Un tomēr šais smieklos ir drudzis —
Pat sabīstas ragainais Pāns,
Un stundas, kā šaudīgas zivis  (x2)
Rij milzīgs, melns pelikāns.

Tad saki, jel, važoni vecais,
Cik ilgi tā atlicis braukt?
Es zinu, ka liktenim manam  (x2)
Šo meiteni neatsaukt.

Tad važonis pasmaida skumji
Un saka: "Vai nebūs jau gana?
Tev, apmātais, līdz visu mūžu  (x2)
Iet meitene Fatamorgāna".