Ai, vasara, es tevi smaržā jūtu,
Kur dābols sārts un vanagzirnis zied.
Un cik man kādreiz bijis domu grūtu,
Tās tu pār kalniem vieglos vējos svied.

Tu pacel mani visām bēdām pāri,
Man saldu zemeni uz mēles liec,
Pār dzelmi pārlaidies ar vieglu spāri
Un vētras auļos apkārt zemei triec.

Kā roze plaukstā ieglaudies tad liega,
Ar tūkstoš krāsām manu prātu jauc,
Nakts vidū pēkšņi modini no miega,
No sapņa sapnī maldini un sauc.

Ai, vasara es tevi smaržā jūtu,
Kad jasmīns salds un grēcīgs vīstot tvan.
Cik dievs reiz devis domu smagu, grūtu,
Tik gaiša prieka vasara dod man.