Vējš stieplēs dzied, vējš klusi dzied pie sevis,
jau oktobrim uz pleciem lapas krīt,
Šķiet, naktīs pīlādži redz sapnī tevi
aiz viršu kalniem nākam, Sniegbaltīt.

Tavs gaišais tuvums jūtams jau šiem kokiem,
bet, kādēļ man, ja es to dubultnieks...
Ai, Sniegbaltīt, nāc pretī laika lokiem,
Tev, atnākošā, jānes Pirmais sniegs.

No visiem brīnumiem tas - visu pirmais, 
un ne jau dubļi var man ticēt liegt,
Pār gadu simteņiem tā pārslas virmo,
un pīlādžrūgtumam to nenoliegt...

Kaut arī tagad saknēs rūgtums krājas,
viss ziedu maigums saglabāts tev tiks.
Reiz nāksi tu no tālām pasakmājām,
un manī balta pirmreizība snigs.