Imants Kalniņš, Juris Helds, Igo
Vējš stieplēs dzied, vējš klusi dzied pie sevis, Jau oktobrim uz pleciem lapas krīt. Šķiet, naktīs pīlādži redz sapnī tevi Aiz viršu kalniem nākam, Sniegbaltīt. Tavs gaišais tuvums jūtams jau šiem kokiem, Bet, kādēļ man, ja es tavs dubultnieks? Ak, Sniegbaltīt, nāc pretī laika lokiem, Tev, atnākošai, jānes pirmais sniegs. Ak, Sniegbaltīt, nāc pretī laika lokiem, Tev, atnākošai, jānes pirmais sniegs. Pār visiem brīnumiem tas visu pirmais, Un ne jau dubļi var man ticēt liegt. Pār gadu simteņiem tās pārslas virmo, un pīlādžrūgtumam to neaizliegt. Kaut arī tagad saknēs rūgtums krājas, Viss ziedu baltums saglabāts tev tiks. Reiz nāksi tu no tālām pasakmājām, Un manī balta pirmreizība snigs. Reiz nāksi tu no tālām pasakmājām, Un manī balta pirmreizība snigs.