Imants Ozols
Jau aizlido dzērves, kur ziedoņa rīts, Un lidojot tālēs, tās mani sauc līdz. Es nespēju lidot, kur deg rožu sārts, Man dzimtene viena, kur šūpulis kārts. Es jautāju dzērvēm, kādēļ tās turp trauc, Vai dzimtajās ārēs rast laimi nav ļauts. Tās lido tik tālāk un neatbild man, Aiz meža vien klaigas, kā atvadas skan. Es stāvu jau ilgi un vakars sāk tumst, Bet sirds man pēc dzērvēm un vasaras skumst. Kaut spētu es lidot kā dzērves tāpat, Man netrūktu saules un mīlas nekad!