Visiem, kas nesvieda akmeni pretim,
Vēru es sirdi- kā tāli ver lauks;
Atnāci tu un rozi man meti-
Rozi, kas reibina, smaržo un plaukst.

Naktīs ar pirkstu kad velku uz rūtīm
Kādu seju, lai mākoņi zin,
Ka arī mana sirds tagad krūtīs
Mūžības mīklu bez atbildes min.

Nezinu- mācīties serenādes
Vai arī bulvāros logus iet sist,
Draugi no rīta atnāks un lādēs:
Vai tavas smadzeņu sveces sāk dzist.

Cīruļi, saule kad sniegu prom slauka,
Apreibst no laimes un meldiju jauc;
Prātu man saplosa mīla kā auka
Lai nekad bijis jau  nav tās daudz.