Div’ pļaviņas es nopļāvu
Katru savā pusē.
Tikai turi muti ciet,
Tikai, lūdzu, klusē.

Tad uzvilku baltu kreklu,
Gāju meklēt viņas,
Kam nopļāvu saulrietā 
Vakar div’ pļaviņas.

Tikai turi muti ciet,
Tikai, lūdzu, klusē.
Dzīvoja tās meitenes
Katra savā pusē.

Viena bija reibinoša,
Otra bija asa.
Un pēc tādas pļaušanas
Katra kaut ko prasa.

Vienai piesolu es sirdi,
Otra pārtrauc pusē:
- Tikai turi muti ciet.
- Tikai, lūdzu, klusē.

Nu ar sauli līgojot
Jātur mute ciet -
Div’ pļaviņas nopļautas,
Nav man vairs kur iet.