Dainis Porgants
Dienas iet Dzīvē šajā nav tādas lietas, Kas spētu ilgi stāvēt uz vietas, Viss, kas sācies, drīz atkal beidzas, Un skumjas maina prieks. Vienmēr mainās saullēkts ar rietu, Bet mēness naktī zin` savu vietu, Un tāpēc projām vasara steidzas, lai ziemā kristu sniegs. Dienas iet un aizsteidzas projām, nenāk atpakaļ, Atkal laika skaitītājs jaunu gadu simtu kaļ. Vēl mazliet un šodiena jau par vakardienu kļūst. Pienāks rīts, lai tālāk uz priekšu aicinātu mūs. Dienas aiziet un nedēļa krājas, Bet mirklis zūd, pat ja lūdzam, lai stājas, Nevar laiku atpakaļ pagriezt, Lai kā to gribētos. Aizrit dzīva pa kalniem un lejām, Un mēs tai līdzi uz rītdienu ejam, Par spīti rūpēm, kas vēlas mūs nospiest, Lai pāri paceltos. Dienas iet un aizsteidzas projām, nenāk atpakaļ, Atkal laika skaitītājs jaunu gadu simtu kaļ. Vēl mazliet un šodiena jau par vakardienu kļūst. Pienāks rīts, lai tālāk uz priekšu aicinātu mūs. Dzīvē šajā nav tādas lietas, Kas spētu ilgi stāvēt uz vietas, It Viss, kas sācies, drīz atkal beidzas, Un skumjas maina prieks. Aizrit dzīve pa kalniem un lejām, Un mēs tai līdzi uz rītdienu ejam, No mirkļiem kas tā aizlidot steidzās, Neviens tev nebūs lieks. Dienas iet un aizsteidzas projām, nenāk atpakaļ, Atkal laika skaitītājs jaunu gadu simtu kaļ. Vēl mazliet un šodiena jau par vakardienu kļūst. Pienāks rīts, lai tālāk uz priekšu aicinātu mūs.