Daugavpilī gadatirgū

Čikāgas piecīši

Daugavpilī, gadatirgū sapazināmies,
Pirmā acu uzmetienā iemīlējāmies.
Bildināju viņu jau tai pašā vakarā,
Ap Jāņiem kāzas dzērām tanī vasarā.

Pēc kāzām tā gulēja kamēr saule klāt,
Pusdieniņa tai pagāja muti nomazgāt,
Otru pusi velti saucu – lopus barot nāc,
Līgaviņa gurķu dobē aizsnaudusies krāc.

Ratos sviedu gulētāju, neteicis neko,
Pie Krāslavas Daugavā ielingoju to.
Ja man laime nevarēja čaklu sievu lemt,
Jābrauc tad uz Rīgu jaunu līgaviņu ņemt.

Trīs dienās Rīgas torņus ieraudzīju gan,
Pār Daugavas tiltu braucot, klausos, kas tur skan?
Vai tā Jūras māte, kas pa straumi lejup trauc?
Nē – tā mana līgaviņa, kas pēc manis sauc.

Daugaviņa, māmuliņa, kur tu viņu nes?
Aiz matiem ārā vilku līgaviņu es.
Kaut prāts mani brīdināja, sirds man tomēr jūt,
Ka tik čakla peldētāja nevar slinka būt.

Kā bitīte līgaviņa tagad lidinās,
Visus mājas darbus dara tā, kā pienākas.
Ja tai kādreiz gribas ilgāk pagulēt no rīt’,
Atliek tik uz Daugav’s pusi pirkstu parādīt.