Bērzs un egle

Šai mežmalā ar visu sen jau aprasts,
Bet pēkšņi skatiens paliek augšup vērsts,
Cik ilgus gadus, to pat grūti saprast,
Tie auga līdzās - eglīte un bērzs
  
Bij kādreiz laiks, viņš visos vējos liecās,
Bet Jaungadā bij viņai cirvja bail,
Un tomēr abi saulei pretī tiecās,
Kur galotnēs ik rītu sārti gail

Viens otram krāja pirmās putnu dziesmas,
Viens otram prata uzticēt, ko jūt,
Viņš degot rudens ugunīgās liesmās,
Un viņa - spējot ziemā zaļa būt
   
Nu raupjā miza nav vairs eglei gluda,
Un bērza zaros sirmā bārda strīdz,
Bet neprasa viņš, kāpēc kļuvi ruda,
Un klusē šī, kāpēc  tev zari trīc

Tie nerunā par mīlu balsī skaļā,
Tie līdzās stāv un tikai klusi šalc,
Ir bērzam egle vēl tā pati zaļā,
Un eglei bērzs arvien vēl tīrs un balts.