Imants Ozols, Imants Smirnovs, Santīms
Mēs kādreiz tikāmies - tik sen, tik sen! Bet, aizaudzis ir ceļš uz Tavām mājām. Kā bērnība, vējš mākoņplostus dzen, Un līču pļavā vēsā miglā klājās. Piedz. Bērnības meitene mana, Sirdī vēl atmiņas most. Birzī vēl dzeguze zvana, Sauc mūs uz satikšanos. Jau, kur tas laiks, vairs neesmu es jauns. Jau sirmā sūnā bērnu dienu egle. Un, var jau būt, vairs Tavas mājas nav, Un veltīgi ir cerēt, iet un meklēt. Pie mūsu skolas kastaņziedi birst Un notrauc vējš pa vienai,otrai lapai. Tas, senais pļavu ziedu vaiņags irst - Vai tiešam to uz mūžu nesaglabāt?