Imants Ozols
Klusi šalko liepas vēl, Lapas rudens salnā kvēl. Atkal stāvu es zem tām, Ļaujos tālām atmiņām. Pat, ja nebūsim vairs mēs, Kas caur dzīvi dziesmu nes, Arī tad vēl liepas šalks Un pēc pavasara alks. Vēl tavs vārds kā atbalss skan, Tas tik dārgs ir sirdij man. Deg un izdeg sapnis kāds, Paliks mūžīgi tavs vārds. Tālē dzērvju kāsis slīd, Lapas man pie kājām krīt, Un es svešu alku dzīts, Domās traucos putniem līdz.