Būs rudens nakts, vējš izģērbs kļavas,
Tās atdodamās pašas sev pērn
Un domājams, ka tieši tādā laikā
Pie manis iegriezīsies
Šarls Bodlērs

Viņš viegli smīnot nāks pār gadu kauliem,
Es dzirdu jau kā tumsā soļi klaudz
Ir labi, ja starp mirušiem ir dzīvie,
Jo dzīvo vidū miroņu tik daudz.
Lai svētīts brīdis, (simtreiz nolādētais)
Kad pēkšņi nodreb ikdienības gaiss
Kad priekštatības izgāzdams no eņģēm
Nāk sevi pieteikdams kāds apmātais.

Un nerimsies viņš, taranējot mūrus,
Kaut cīņu zaudēs, sevi nezaudēs,
Un tā būs uzvara un tai būs jauna atbalss,
To atceries, tiesātāju bars!