U.Stabulnieks, J.Peters , U.Stabulnieks
Alibeka, Alibeka, Alibeka, Alibeka, Alibeka, naivā Alibeka, Meitene kā tikko kritis sniegs Mūku reiz ar nekaunīgām acīm Satika un abos dzima prieks. Alibeka, mūks tai kvēli teica, Rustiko, tam bija kristīts vārds. Alibeka, tev ir tāda elle, Kurā manu velnu iedzīt var. Alibeka, Alibeka, Alibeka, Alibeka, Alibeka, naivā Alibeka, Noticēja Rustiko un tai Paša velna ellē iedzīšanai, Dievam kalpošanai vienīgai. Nedz par elli, nedz par velnu dziedu, Bet par Alibeku dziedu es, Kura kalpoja no sirds un tiesas, Maz vairs tādu uz šīs pasaules. Alibeka, Alibeka, Alibeka, Alibeka, Un par Rustiko es arī dziedu, Viņš ir blēdis, viņš ir maita viens, Kurš ar savām vella pilnām kājām Brien pa dieva pirmo sniegu, brien. Alibeka, Rustiko un Amors, Amors – mīlas strēlnieks mūžīgais. Elles gurķis un velna dzinējs Tuksnesī brien slāpju pilns kad gaiss. Alibeka, Alibeka, Alibeka, Alibeka, Un par to jau arī ir šī dziesma, Par to karsto sniegu tuksnesī. Rustiko, ko ieraudzīja pēkšņi Alibekā, kas tam blakus mīt. Alibeka, naivā Alibeka, Beigās tomēr apprecējās, jā. Un par viņas dievam kalpošanu Vēl pirms kāzām ļaudis pasmējās.