M.Gruzītis
Nolaižas vakars pār Aivieksti rāmo, Atmiņu ugunskurs liesmo un kvēl, Blakus man meitenes baltajās kleitās… Bērnībai jaunība ardievas vēl. Toreiz es iebridu ziedošos klānos, Aiviekstes ozoli rītausmā kvēl – Jaunības mulsumu iemetu viļņos, Gribējās dejā man virpuļot vēl. Gadus kā dzīparus kamolā sienu, Ne tur ko grozīt, ne atpakaļ saukt. Nenomāc rudens ar salnām, jo zinu, Nākotnei liepas un ozoli aug. Atkal es iebrienu ziedošos klānos, Pieveru acis un liekas, ka vēl Aiviekstes ozoli rītausmā liesmo, Aicinot jaunību satikties vēl. Ugunskurs izdzisis, Dziesma jau klusa, Kaut arī neliesmo, sasilda vēl – Tikai man tagad kā senajā dziesmā Bijušās jaunības mazliet ir žēl. Un kad tu bridīsi ziedošos klānos, Aiviekstes ozoli rītausmā kvēl – Strādā un dziedi, lai mūžs tev ir skanīgs, Tā, lai tev jaunības nebūtu žēl. (2 r.)