Kokmuižas muzikanti
Rūtīs ēnas krīt no kokiem, Zālē liegi valsis skan. Divas mazas, mīļas rokas Dejā sniedzas pretī man. Noplīv mati, linu palsi, Kad pie manis klāt tu steidz, Un mēs abi sākam valsi Tavā mūžā pirmoreiz. Tavās acīs kurtin kuras Pirmās dejas prieks tik naivs. Man šis valsis sazin kurais. Pirmo neatceros vairs. Tavi mati manā sejā Rudzu druvu smaržu sit. Paies laiks, un kādreiz dejā Nolieksies pie tiem kāds cits. Vedīs tevi cits pār zāli Tā kā toreiz es, tik maigs, Un varbūt caur gadu tāli Tevī atmirdzēs šis laiks. Es jau nevēlos, lai bieži Mani piemin, ne paties, Divreiz gadā saulesgrieži. Tajos mani atceries! Noplīv mati, linu palsi, Kad no manis prom tu steidz, Un mēs abi beidzam valsi Tavā mūžā pirmoreiz.