Nevar teikt "Jā"

Ruta Ločmele, Ruta Ločmele, Ruta Ločmele

Atnācis marts, debesu samts 
Zvaigžņotām pogām aizpogāts ciet
Apkārt viss kluss, pilsēta dus 
Un es varu šai naktī ļaut domām klīst. 

Vārdu tik daudz reizēm ir teikts, 
Daudz ticis solīts un darbos pat veikts, 
Tomēr, ja Tev acīs kā trūkst,
Zinu, ka aizejot man Tevis nepietrūks. 

P. 	Nezini tu, nezinu es, 
        Kāpēc šo “nē, nē” bijis tik daudz; 
	Kāpēc tik daudziem nav bijis ļauts 
	Pateikt man to, ko tie gribēja teikt. 
	Nezini tu, nezinu es, 
        Kāpēc šos “nē, nē” smagi ir teikt, 
	Tomēr tie jāteic, ja nevar teikt “jā”. 

		Ja nevar teikt “jā”, 
                Ja nevar teikt “jā”, 
		Ja nevar teikt “jā”. 

Klusēji Tu, klusēju es, 
Tikko bij’ nodomāts klusējošs “nē”, 
Tu esi jauks, es esmu tā, 
Kuras dēļ strauji reiz pukstēs sirds, 
Bet ne tavēja. 

P. 	Nezini tu, nezinu es, 
        Kāpēc šo “nē, nē” bijis tik daudz; 
        Kāpēc tik daudziem nav bijis ļauts 
        Pateikt man to, ko tie gribēja teikt. 
        Nezini tu, nezinu es, 
        Kāpēc šos “nē, nē” smagi ir teikt, 
        Tomēr tie jāteic, ja nevar teikt “jā”. 
		
                Ja nevar teikt “jā”, 
                Ja nevar teikt “jā”, 
		Ja nevar teikt “jā”.