Zigmars Liepiņš, Māra Zālīte
Zelta kausu rokā ņem Dievs. Lej viņš Daugavā valgmi- kā sirdī. Un tu dzirdi, un es arī dzirdu Kā mums Daugava asinīs šalc. Zelta kausu rokā ņem Dievs. Viņš vien zina, cik bija mums grūti. Bet tu jūti, un es arī jūtu Kā mums Daugava asinīs šalc. Es pret Debesīm paceļu acis. Pie tās upes, ko pats esmu racis Varu nebīties izslāpis būt. Stāvot krastā, ko pats esmu racis, Veros debesīs vakarā vēlu. Spožā zvaigznē man uzsmaida Dievs. Zelta kausu rokā ņem Dievs. Lej viņš laimes no sudraba īsta. Viļņiem plīstot, dvēslei dzīstot, Tā mums Daugava asinīs šalc. Zelta kausu rokā ņem Dievs. Saber Daugavā zvaigžņotu spietu. Lai mēs ietu, lai kur arī ietu, Vienmēr Daugava asinīs šalc. No tās dzīles, ko pats esmu smēlis, Ceļas migla kā sendienu tēli, Baltas rokas pār mūžību sniedz. Stāvot krastā, ko pats esmu racis, Veros debesīs vakarā vēlu. Spožā zvaigznē man uzsmaida Dievs.