Piemājas zemīte

Čikāgas piecīši

Mans brālis mīl, ko sauc par mūsu zemi,
Un kā reiz vecaistēvs viņš atkal klaušās iet,
Bet kad tam dzenis priedē izkals krusta zīmi,
Mans brāļa dēls tad mana brāļa pēdās ies.

Ir manam brālim piešķirts sīciņš zemes pleķis,
Viss cits ir baronam, ko nu par tautu sauc.
Šai pleķī ganās cūka, teļš un pērnais teķis,
Un govs, ko brāļa sieva divreiz dienā slauc.

Gan vēlu vakaros, gan tāpat rītos agros
Mans brālis savu pleķi rušina un kopj,
Jo cauru dienu jādar` tas, ko pavēl vagars,
Un jādar` tas, kas rīkojumos rakstīts top.

Bet strādāt pleķī sīkajā tam pietiek spēka,
Tur, kā reiz klaušu laikos, izzūd nogurums.
Gar ceļmalu mans brālis sapļauj govij sēku
Un kaplē nezāles, līdz novakars top vēls.

Tur četrās vagās brangi kartupeļi kuplo,
Tur mazā nostūrī ir trīsreiz pļaujams siens,
Aug burkāni un dilles, zirņi, kāļi, pupas,
Un žogmalē trīs astras Kapusvētkiem zied.

Ai, zeme, zemīte, tu sīko pleķu vieta,
Tu kalpināto ļaužu cerība un prieks,
Un lielā Padomjzeme lūr caur žoga mietiem,
Kā manam brāļam dārzā gurķi aug un briest.

1.pant.