Pidriķis

-, -

Daugav’s malā, stalts kā niedre,
Pidriķis reiz stāvēja.
Pidriķis mīlē Doroteju,
Doroteju skaistāko.
Svētdien’s dienā, pulksten vienā,
Māras baznīc’s zvani skan.
Lēnām piebrauc puskariete,
Doroteja ārā kāpj.

Doroteja baltā kleitā
Altārpriekšā nostājas.
Pidriķs tērpies melnā frakā
Dorotejai tuvojas.
Doroteja vai patiesi
Tu man mīlēt nevari?
Pidriķ, mīļais, jā, patiesi
Tevi mīlēt nevaru.

Pēc šīs visas ceremonijas
Dorotejai laimi vēl.
Pidriķs sevim krūtīs grūda
Dunci un revolveri.
Kaps to ņēma, kaps to rāva,
Tādēļ, ka tik ļauna tā.
Ilgi vēl pirms pastardienas
Pidriķs lielā godā nāk.

Pidriķs staigā baltās biksēs
Paradīzes dārziņā.
Eņģelīši kailiem stilbiem
Pidriķ’ biksēs noskatās.
Likten, likten, bargais likten,
Ko tu esi padarījis?
Kādēļ ņēmi skaisto puisi,
Kuru meitas mīlēja?