-, -
Daugav’s malā, stalts kā niedre, Pidriķis reiz stāvēja. Pidriķis mīlē Doroteju, Doroteju skaistāko. Svētdien’s dienā, pulksten vienā, Māras baznīc’s zvani skan. Lēnām piebrauc puskariete, Doroteja ārā kāpj. Doroteja baltā kleitā Altārpriekšā nostājas. Pidriķs tērpies melnā frakā Dorotejai tuvojas. Doroteja vai patiesi Tu man mīlēt nevari? Pidriķ, mīļais, jā, patiesi Tevi mīlēt nevaru. Pēc šīs visas ceremonijas Dorotejai laimi vēl. Pidriķs sevim krūtīs grūda Dunci un revolveri. Kaps to ņēma, kaps to rāva, Tādēļ, ka tik ļauna tā. Ilgi vēl pirms pastardienas Pidriķs lielā godā nāk. Pidriķs staigā baltās biksēs Paradīzes dārziņā. Eņģelīši kailiem stilbiem Pidriķ’ biksēs noskatās. Likten, likten, bargais likten, Ko tu esi padarījis? Kādēļ ņēmi skaisto puisi, Kuru meitas mīlēja?