-, -
Vecs klaidonis es esmu Un sirds man mieru jūt: Nekā man nav ko zaudēt Un nava ar’ ko gūt. Nav manam ceļam gala, Jo māju nav nekur, Es eju, eju, eju, Līdz paklupšu kaut kur. Bet pasaule ir skaista, Zied pļavas, debess viz, Šķiet, ka ar zelta lietu, Ir visums pielijis. Šai lielā bagātībā Man nepieder ne zieds, Tik apsēsties es drīkstu, Kur ceļa akmens ciets. Ak jā, mēdz teikt, ka pieder Man zilās debesis Un manā priekšā atvērts Ir zvaigžņu plašums viss. Jā, jā - man pieder debess, Jo viņu neaizsniegt, Tiklīdz kaut zvaigznei skartos, Man steigtos viņu liegt. Tik smaržu neredzamu Man krūtis elpot drīkst, Un zem šīs saldās nastas Man galva zemu līkst. Tik sen, tik sen tas bija: Man mīla pamāja, Un viņas elpa lija Kā smarža medaina. Un toreiz, toreiz likās, Ka zvaigznes sasniegt var, Ka debesis man pieder Un visa zeme ar’! Man galva paliek karsta, Un sirds man iesāpas, Kas nupat bija cieta Kā zeme ceļmalās. Ir acīs vakars smaržīgs Man rasu iemetis Jeb varbūt neapzinot Es klusi raudājis? Un netīk iet vairs ceļu, Līdz jāpakrīt kaut kur Un jāzina, ka māju, Man dzīvē nav nekur.