Pa ceļu iet mazs rūķītis ar rozā bikšelēm
Tam gara, balta bārda ir un koka tupeles.
Tas ātri aiziet – tipu tap ar koka tupelēm,
Un visi mežā dzird, ka rūķis mājās nāk.

Tam galvā zila micīte kā meža mellene,
Un mugurā tam jaciņa kā meža zemene.
Tas ātri aiziet – tipu tap ar koka tupelēm,
Un visi mežā dzird, ka rūķis mājās nāk.

Uz ceļa zaķis satiek rūķi, saka tam: „Labdien!”
Bet rūķis aiziet tālāk neskatīdamies.
Tas ātri aiziet – tipu tap ar koka tupelēm,
Un zaķis paliek ceļa malā brīnīdamies viens.

Un arī ezis satiek rūķi, saka tam: „Labdien!”
Bet rūķis aiziet tālāk neskatīdamies.
Tas ātri aiziet – tipu tap ar koka tupelēm,
Un arī ezis paliek malā brīnīdamies viens.

Tad zvēri sauca sapulci un lēma, kas nu ir,
Kāpēc tas rūķis nesveicina it nevienu?
Tas ātri aiziet – tipu tap ar koka tupelēm,
Un visi zvēri paliek mežā brīnīdamies kopā.

Bet izrādās, ka rūķim prātā viņa dziesmiņa,
Ko viņš par sevi izdomāja pilnīgi viens.
Tas ātri aiziet – tipu tap ar koka tupelēm,
Un viņa dziesma skanēja šādi:

Pa ceļu iet mazs rūķītis ar rozā bikšelēm
Tam gara, balta bārda ir un koka tupeles.
Tas ātri aiziet – tipu tap ar koka tupelēm,
Un visi mežā dzird, ka rūķis mājās nāk.